Showing posts with label shtirii. Show all posts
Showing posts with label shtirii. Show all posts
Monday, March 14, 2011
Tuesday, February 22, 2011
Wednesday, February 9, 2011
paranoja parastā.
paranoja parastā.
lielākā daļa psihisko slimību nemaz nav psihiskās slimības. tās ir normālas psihes sastāvdaļa. vai arī nedabiskā vidē iemesta cilvēka reakcija uz apspiestību un kontroli. paranoja mūsdienās ir ikdienišķa parādība, to nevar izārstēt, to var tikai apspiest. kamēr būs šie visaptverošie kontroles mehānismi, tikmēr eksistēs arī paranoja. un tā būs jāslēpj, lai netiktu klasificēta kā psihiska saslimšana.
paranoja internetā.
cilvēki ar interneta saziņas palīdzību nonāk pie lielākas skaidrības par vidi, kurā tie patiesībā atrodas. to viņi noskaidro kaut vai izlasot citu valstu iedzīvotāju viedokli un skatu no malas. vadības mehānismi cenšas to pēc iespējas labāk nomaskēt, padarot sabiedriskās un politiskās norises neskaidras.
personīgās underground mājas lapas, kā arī kādreiz populārie IRC kanāli (kuros pārsūtītā informācija netika saglabāta uz serveriem) ar neatkarīgajiem saziņas tīkliem radīja nekontrolētu saziņu cilvēku starpā, kā arī vienlaicīgi ar to - dažādas citkārt nezināmas vai neizprastas informācijas un ideju izplatīšanos un noskaidrošanos. tas nepatīk varas elitei, tāpēc ir ieviesti sociālie portāli, kur netraucēti novērot sabiedrības viedokli, kā arī lieliski vadīt to. tāds kā inkubators. vēl jo vairāk informācijas savākšanai noder centralizēti un daudz-servisu interneta mediji - kā google. kur apvienoti gan meilu, gan blogu dati.
nekas jau ar deviņdesmito gadu hc pazušanu nav mainījies. tie cilvēki tikai ir, vai nu salauzti, vai ievilināti lielajā ratā.
lielākā daļa psihisko slimību nemaz nav psihiskās slimības. tās ir normālas psihes sastāvdaļa. vai arī nedabiskā vidē iemesta cilvēka reakcija uz apspiestību un kontroli. paranoja mūsdienās ir ikdienišķa parādība, to nevar izārstēt, to var tikai apspiest. kamēr būs šie visaptverošie kontroles mehānismi, tikmēr eksistēs arī paranoja. un tā būs jāslēpj, lai netiktu klasificēta kā psihiska saslimšana.
paranoja internetā.
cilvēki ar interneta saziņas palīdzību nonāk pie lielākas skaidrības par vidi, kurā tie patiesībā atrodas. to viņi noskaidro kaut vai izlasot citu valstu iedzīvotāju viedokli un skatu no malas. vadības mehānismi cenšas to pēc iespējas labāk nomaskēt, padarot sabiedriskās un politiskās norises neskaidras.
personīgās underground mājas lapas, kā arī kādreiz populārie IRC kanāli (kuros pārsūtītā informācija netika saglabāta uz serveriem) ar neatkarīgajiem saziņas tīkliem radīja nekontrolētu saziņu cilvēku starpā, kā arī vienlaicīgi ar to - dažādas citkārt nezināmas vai neizprastas informācijas un ideju izplatīšanos un noskaidrošanos. tas nepatīk varas elitei, tāpēc ir ieviesti sociālie portāli, kur netraucēti novērot sabiedrības viedokli, kā arī lieliski vadīt to. tāds kā inkubators. vēl jo vairāk informācijas savākšanai noder centralizēti un daudz-servisu interneta mediji - kā google. kur apvienoti gan meilu, gan blogu dati.
nekas jau ar deviņdesmito gadu hc pazušanu nav mainījies. tie cilvēki tikai ir, vai nu salauzti, vai ievilināti lielajā ratā.
Saturday, January 22, 2011
ej dirst, direktor!
klausoties šito ir jālasa sekojošais teksts.
pagrīdes subkultūras sākumā ir krutas. pēc tam cilvēci uzraugošā vadība tās degradē ar mediju palīdzību, tādējādi padarot nekaitīgas. jo viņiem tās nepatīk. tāpēc radās (tika radītas) īmo, skrīmo un visas tās gay-core grupas - lai padarītu smieklīgu un pazudinātu īsto panku attieksmi un organizētās grupas, kas bija sākušas veidoties.
tā arī radās tagad tik nodrāztais DIY sauklis. sākumā tā patiešām bija no ekonomiskās sistēmas neatkarīgu pagrīdes panku kustība. visi tie mūzikas ieraksti un xerox žurnāli. tagad tā ir nodaļa saimniecības preču internetveikalā. tāpat kā eko un bio pārcenotie sūdi.
apzināti vai neapzināti, lielā vēmekļu krāsas šļura* uzsūc visu kas ir dzīvs un sapūdē to.
- - - - - -
*sabiedrība ar visiem tās masonu vadītājiem.
**jā, tas izklausās pēc dusmīga 16gadnieka raksītā. bet kas tad esi tu? atrofējies 20+ gadnieks, kam brūnā šļura smeļas mutē, un kas cenšas to pagaršot, ar domu "varbūt nav nemaz tik traki".
Thursday, January 20, 2011
Under Siege 2: Dark Territory (1995).
Tā ir viena no deviņdesmito gadu bojeviku žanra izcilākajām pārstāvēm. Sižeta pamatā ir 60-to gadu militāro spriedzes filmu vadlīnijas B-movie stilā, kas nemaz netaisās izzust, tāpat kā valdības propoganda tajās.
Stāsts ir vienkāršs - izbijis militārists, kas tagad strādā par pavāru, nejauši nokļūst uz vilciena kopā ar labi sagatavotiem ļaundariem, kas grib visu uzspridzināt. Garlaicīgi pārejas notikumi mijas ar super-aktīviem cīņu un sprādzienu skatiem, kuros izmantota lieliska montāžas un kameras tehnika. Apšaudes, nažu cīņas un nožņaugšanas skati. Protams arī neiztrūkstošā sprandas laušana un liela augstuma kritieni uz akmeņiem. Tas viss protams, salīdzinot ar mūsdienām, varētu likties vāji, taču tur ir redzama attieksme. Gan uz farsa robežas balansējošs psihopātisko ļaundaru un detalizētas ultravardarbības atainojums (kad aktieri iejūtas lomā līdz neliela ārprāta līmenim), gan filmēšanas un specefektu brigādes attieksme, kad ar ierobežotām tehniskajām iespējām jāiegūst iespaidīgi efekti. *Tehniski ierobežojumi liek būt radošam.
Papildus vizuālajai dinamikai, darbojas arī labi izpildīta orķestra mūzika, kas īstajā vietā pasniegta, dara brīnumus action atmosfēras radīšanā. Varbūt tas ir pieradums pie veciem filmu mūzikas standartiem, bet mūsdienu popmūzikas soundtreki neko labu filmai nedod - tie sliktu filmu padara vēl sliktāku.
Vēl uzmanību pievērsa smalki izveidotais galvenā varoņa punchline frāžu krājums, kas tika pielietots katru reizi pēc kāda ļaundara nogalināšanas vai lieliska sprādziena.
Nobeigums, pēc fināla cīņas un grandiozajiem benzīna bumbu uzliesmojumiem, ir super-īss un filma beidzas kā ar nazi nogriezta. Pareizi - nav ko vilkt garumā.
Filmā ir redzams arī Pīters Grīns, kas pirms tam ir tēlojis ļaundarus Maskā un Lubenē.
Izklaidējošs vakars garantēts!
Wednesday, January 19, 2011
deksofāna reklāma 1998.gadā.
šāda izskatījās deksofāna reklāma uz žurnāla 'Santa' aizmugurējā vāka 1998.gada novembrī.
vizuālā uztvere.
gribat redzēt, kā izšķīst mūsu trauslās viltus iedomas par realitāti? bez ķīmiskas un jebkādas citas iejaukšanās prāta darbībā.
paskatieties piecas minūtes vienā punktā. iepriekš gan samirkšķiniet, izvingriniet, izkustiniet acis, lai pārāk nenogurst. īpaši viegli un patīkami tas nav, taču es to uzskatu par labu eksperimentu, iesīkstējušu uztveres konceptu sagraušanai.
ļoti iespējams, ka acis sāks sūrstēt vai nobīdīties no apskatāmā punkta. tās drīkst mirkšķināt un novirzīt atpakaļ uz vērojamo punktu - efekts tik ātri nepazūd. nevajag arī censties aptvert apskatāmā objekta kontūras vai tekstūru, vislabāk, ja tas ir neliels ojekts vai punkts.
attēls no tīklenes pazūd lēnām, un šo procesu pavada smadzeņu cenšanās aptvert, rekonstruēt objektus ar saviem pieejamajiem instrumentiem. var lieliski redzēt, kā smadzeņu "programmatūra", jeb pieredzē gūtās prasmes, veido apkārt esošo realitāti. tā tiek "zīmēta" ar dažādiem prātam pieejamiem instrumentiem. attēls viļņojas, maina proporcijas, zib kontūras - gluži kā uz psihedēliķiem.
nevajag arī censties noķert vai noturēt konkrētu vizuālo efektu vai ilūziju, galvenais ir vērot, kā prāts cenšas par visām varītēm ķerties pie realitātes, sagrābt to pa maziem, irstošiem gabaliņiem. nebaidieties, akli jūs nekļūsiet un uzreiz nemirsiet (vēlāk, no vecuma). arī citā dimensijā nenonāksiet.
jūs redzēsit tik viltīgā prāta spēles.
paskatieties piecas minūtes vienā punktā. iepriekš gan samirkšķiniet, izvingriniet, izkustiniet acis, lai pārāk nenogurst. īpaši viegli un patīkami tas nav, taču es to uzskatu par labu eksperimentu, iesīkstējušu uztveres konceptu sagraušanai.
ļoti iespējams, ka acis sāks sūrstēt vai nobīdīties no apskatāmā punkta. tās drīkst mirkšķināt un novirzīt atpakaļ uz vērojamo punktu - efekts tik ātri nepazūd. nevajag arī censties aptvert apskatāmā objekta kontūras vai tekstūru, vislabāk, ja tas ir neliels ojekts vai punkts.
attēls no tīklenes pazūd lēnām, un šo procesu pavada smadzeņu cenšanās aptvert, rekonstruēt objektus ar saviem pieejamajiem instrumentiem. var lieliski redzēt, kā smadzeņu "programmatūra", jeb pieredzē gūtās prasmes, veido apkārt esošo realitāti. tā tiek "zīmēta" ar dažādiem prātam pieejamiem instrumentiem. attēls viļņojas, maina proporcijas, zib kontūras - gluži kā uz psihedēliķiem.
nevajag arī censties noķert vai noturēt konkrētu vizuālo efektu vai ilūziju, galvenais ir vērot, kā prāts cenšas par visām varītēm ķerties pie realitātes, sagrābt to pa maziem, irstošiem gabaliņiem. nebaidieties, akli jūs nekļūsiet un uzreiz nemirsiet (vēlāk, no vecuma). arī citā dimensijā nenonāksiet.
jūs redzēsit tik viltīgā prāta spēles.
nedaudz jau ir jāpazīmējas. FVZZ spazz-out. [no arhīviem]
uzķīlēju fuzz pedāli. giču es spēlēt nemāku un tādējādi šis video nav pro-tehnikas paraugs :D
http://www.youtube.com/watch?v=uGQ0vTFFEnY
http://www.youtube.com/watch?v=uGQ0vTFFEnY
watch TV! [no arhīviem]
mani kopš senseniem laikiem ir fascinējusi filmu skatīšanās pa televizoru. ne jau šāda tāda skaīšanās, tur jābūt speciāliem apstākļiem...
aizmirstiet visas tās raidījumus ierakstošās kastes, DVD un filmas datorā - tas viss ir sūds salīdzinājumā ar filmām pa TV. visa burvība slēpjas apstāklī, ka pa TV redzamo nevar kontrolēt. tā ir kā vīzija, kas jāpaspēj uztvert, kamēr vēl tā ir pieejama. varbūt var censties to ierakstīt video maģī (tagad tā neviens vairs nedara), tomēr kāda jēga no filmas bez sākuma - jo parasti gadās trāpīt uz labu filmu, kas jau ir sākusies. un tā arī ir maģija - mēģināt noskaidrot, kas tā par filmu, nezinot nosaukumu - man ir pāris filmas un multfilmas atmiņā, kuras es neesmu noskaidrojis un kuras nespēju aizmirst. kā arī ir interesanti skatīties filmu, par kuru nav izveidojies priekšstats un stereotipi. tas ir kā negaidīts eksperiments. nost ar plānošanu! bieži vien tā esmu nosēdējis līdz pieciem rītā. tagad arī.
tātad - nekontrolējamas vīzijas redzējums padara to visu vērtīgāku, spilgtāku. tas noteikti ir subjektīvi. bet subjektīvs ir viss, it sevišķi kultūrā un mākslā.
vēl viens vērtīgs apstāklis ir vienatne. man patīk dzīve naktī. vismaz pagaidām. tad visi guļ un nekas nenotiek. ārpasaule arī ir vairāk vai mazāk apstājusies. nekur nav jāiet, nav nekādu pienākumu, kā vienīgi gulēt. neviens nerunā, nav fona trokšņa, nav telefona zvanu. visa uzmanība bez piepūles var tikt vērsta uz filmas skatīšanos.
līdzīgi apstākļi bija tad, kad tīņa gados saaukstēšanās (vai kādu citu īstu vai izdomātu simptomu) dēļ negāju uz skolu un paliku mājās viens skatīties TV. man vēl joprojām spilgtā atmiņā ir visi tie (populārzinātniskie) raidījumi un pats galvenais filmas. tad pa vācu satelīta kanāliem rādīja visādas vecās amerikāņu filmas. tad es pirmo reizi redzēju The Breakfast Club, TRON, War Games, They Live, Prince of Pennsylvania*, Toys (nevis Toy Story), Last Action Hero. astoņdesmito gadu amerikāņu popkultūra manī ir iedzīta dzelžu līmenī. es par to nefanoju un saprotu, ka tas ir tāds pats bulšits, kā viss pārējais, taču tās sajūtas paliek. tāpat kā pirmie kompja programmēšanas mirkļi - par to es citreiz uzrakstīšu grāmatu.
karoč, tagad noskatījos Broken Flowers. uz kompja nebūtu lādējis un skatījies. tagad man ir tāda neliela trauksmes, sāpīgas nostaļgijas un izmisuma sajūta, kāda parasti ir no rīta pamostoties pēc sapņota iespaidīga sapņa, zinot, ka to vairs nekad neredzēšu.
- - - - - - - - - -
*dodiet ziņu, ja kādam šī filma ir digitālā formātā. vai arī VHS.
aizmirstiet visas tās raidījumus ierakstošās kastes, DVD un filmas datorā - tas viss ir sūds salīdzinājumā ar filmām pa TV. visa burvība slēpjas apstāklī, ka pa TV redzamo nevar kontrolēt. tā ir kā vīzija, kas jāpaspēj uztvert, kamēr vēl tā ir pieejama. varbūt var censties to ierakstīt video maģī (tagad tā neviens vairs nedara), tomēr kāda jēga no filmas bez sākuma - jo parasti gadās trāpīt uz labu filmu, kas jau ir sākusies. un tā arī ir maģija - mēģināt noskaidrot, kas tā par filmu, nezinot nosaukumu - man ir pāris filmas un multfilmas atmiņā, kuras es neesmu noskaidrojis un kuras nespēju aizmirst. kā arī ir interesanti skatīties filmu, par kuru nav izveidojies priekšstats un stereotipi. tas ir kā negaidīts eksperiments. nost ar plānošanu! bieži vien tā esmu nosēdējis līdz pieciem rītā. tagad arī.
tātad - nekontrolējamas vīzijas redzējums padara to visu vērtīgāku, spilgtāku. tas noteikti ir subjektīvi. bet subjektīvs ir viss, it sevišķi kultūrā un mākslā.
vēl viens vērtīgs apstāklis ir vienatne. man patīk dzīve naktī. vismaz pagaidām. tad visi guļ un nekas nenotiek. ārpasaule arī ir vairāk vai mazāk apstājusies. nekur nav jāiet, nav nekādu pienākumu, kā vienīgi gulēt. neviens nerunā, nav fona trokšņa, nav telefona zvanu. visa uzmanība bez piepūles var tikt vērsta uz filmas skatīšanos.
līdzīgi apstākļi bija tad, kad tīņa gados saaukstēšanās (vai kādu citu īstu vai izdomātu simptomu) dēļ negāju uz skolu un paliku mājās viens skatīties TV. man vēl joprojām spilgtā atmiņā ir visi tie (populārzinātniskie) raidījumi un pats galvenais filmas. tad pa vācu satelīta kanāliem rādīja visādas vecās amerikāņu filmas. tad es pirmo reizi redzēju The Breakfast Club, TRON, War Games, They Live, Prince of Pennsylvania*, Toys (nevis Toy Story), Last Action Hero. astoņdesmito gadu amerikāņu popkultūra manī ir iedzīta dzelžu līmenī. es par to nefanoju un saprotu, ka tas ir tāds pats bulšits, kā viss pārējais, taču tās sajūtas paliek. tāpat kā pirmie kompja programmēšanas mirkļi - par to es citreiz uzrakstīšu grāmatu.
karoč, tagad noskatījos Broken Flowers. uz kompja nebūtu lādējis un skatījies. tagad man ir tāda neliela trauksmes, sāpīgas nostaļgijas un izmisuma sajūta, kāda parasti ir no rīta pamostoties pēc sapņota iespaidīga sapņa, zinot, ka to vairs nekad neredzēšu.
- - - - - - - - - -
*dodiet ziņu, ja kādam šī filma ir digitālā formātā. vai arī VHS.
sapņi. [no arhīviem]
esi kaut kad redzējis sapni, kas vairākas reizes atkārtojas (ar nelielām izmaiņām)? kad mēs no rīta "pamostamies", mēs esam pieslēgušies vienam ticamākajam variantam. dejavu sajūta rodas tāpēc, ka viss jau ir redzēts vairākas reizes.
biroja geist-spirits [no arhīviem].
es novēroju biroju, kas ir redzams tieši pretim istabas logiem. what in tha effin' hell?!!! tjip, vai mūsdienās nav normālu darbu vai kas? tur izskatās, ka tiek veikti rituāli un eksekūcijas. laikam, lai celtu produktivitāti un team-geist. visu laiku notiek prezentācijas un apspriedes bosa birojā (kura logu daļēji aizklāj milzīgs, apzetīts kauss, laikam vinnēts sacensībās). visi (visas) pārvietojas supersvarīgā gaitā ar supersvarīgu sejas izteiksmmi. un tērpi! tērpi vienmēr ir klasiski un lietišķi. tīmbildings un geist-spirits valda sirdīs! jā, visu apaļā galda apspriedi dokumentē fotogrāfe. viņa to dara lēkājot apkārt un nostājoties pozās. izskatās pēc svinībām. tiek baudīti dzērieni un bosam blakus sēdošs vīrietis aktīvi stāsta jokus, un smejoties spiežas klāt vadītājam. kuram savukārt kailā galvas virsa iesvīdusi zaigo ekonomisko spuldžu apgaismojumā.
man vajag kameru!
man vajag kameru!
Wednesday, September 23, 2009
vai šī ir mana pasaule? izārdi to, mums vajag pārmaiņas.
ir viens albums, kas, vismaz mana uztverē, iemieso un ataino visu oldskūlā hārdkora ideju un būtību. tas ir jerry's kids albums 'is this my world?'. bungas palēninātas tiek tikai uz pāris punk/metal dziesmām, pārējās tas vājprātīgais psihs (Brian Betzger) spēlē nonstopa solo tāpat kā kīts mūns, tikai 40 reizes ātrāk. ģitāras un basa rifi vienas sekundes laikā nospēlē visu 'my generation'. un vokāls vēsta vispozitīvākās lietas, kas kodolkara priekšvakarā nāk prātā.
tas viss notiek 1983.gadā, kur hardkora pankrokā vēl nav tā monotonā kardāna mode un bezpautu skrīmo tīņu vaimanas. taču, lai vispār spētu uzvert šo būrī ieslodzītā dzīvnieka vājprāta agresiju, vispirms ir jāpieradina uztvere, noklausoties visu 'this is boston, not l.a.' izlasi, kā arī circle jerks un black flag pirmos albumus. ieteicams ir arī beastie boys - 'some old bullshit'. pēc tam var klausīties visus minor threat albumus (veselīgi laižot gar ausīm streitX ideoloģiju).
iekš 'this is boston, not l.a.' izlases jerry's kids vēl izklausās pēc beastie boys agrīnajiem centieniem ar ierobežotām tehniskajām spējām nospēlēt pēc iespējas ātrāku un aktīvāku hārdkoru. brīžiem tas notiek šķībi un lēni, tomēr attieksme ir jūtama. taču ieslēdzot 'is this my world?' prātu uzreiz sāk šķaidīt maksimāli koncentrēts un ideāli nospēlēts kalašņikova ātruma hārdkors. oldskūlais. es te nesalīdzinu visu šo daiļradi ar kaut kādu 90-to gadu somu skābkoru, kurā bass ir aizstāts ar kardāna nerimstošo trrrrrrrrr. tas ir garlaicīgi. lielākā daļa grupu pēc tam mēģināja atdarināt to mūziku, sekojot kaut kādiem pašu izdomātiem priekšrakstiem un dogmām (kā tas ar dzīves jēgas interpretāciju notiek visās reliģijās)... un protams izgāzās kā samākslots pārspīlējums ar farsa elementiem.
tātad, es atkārtošos un teikšu - pārbaudiet ārā šito ierakstu. linku nekopēšu, kas gribēs, tas pats atradīs kaut kur blogspotā... un noskatieties 'the decline of western civilization', ignorējot visas tās "austrumkrasta/rietumkrasta" grupu nesaskaņas.
P.S. pie dziesmas 'crucify me' es izdemolēju mēģu telpu.
Point your finger, you point it in the dark
Cause I'm just putty, just putty in your hands
So push me down, you push me to the ground
Just give me pain, and watch me suffer, watch me gasp
BETTER LOOK OUT MAN
IT'S GONNA FALL ON YOU
CRUCIFY ME
CRUCIFY ME
CRUCIFY ME
tas viss notiek 1983.gadā, kur hardkora pankrokā vēl nav tā monotonā kardāna mode un bezpautu skrīmo tīņu vaimanas. taču, lai vispār spētu uzvert šo būrī ieslodzītā dzīvnieka vājprāta agresiju, vispirms ir jāpieradina uztvere, noklausoties visu 'this is boston, not l.a.' izlasi, kā arī circle jerks un black flag pirmos albumus. ieteicams ir arī beastie boys - 'some old bullshit'. pēc tam var klausīties visus minor threat albumus (veselīgi laižot gar ausīm streitX ideoloģiju).
iekš 'this is boston, not l.a.' izlases jerry's kids vēl izklausās pēc beastie boys agrīnajiem centieniem ar ierobežotām tehniskajām spējām nospēlēt pēc iespējas ātrāku un aktīvāku hārdkoru. brīžiem tas notiek šķībi un lēni, tomēr attieksme ir jūtama. taču ieslēdzot 'is this my world?' prātu uzreiz sāk šķaidīt maksimāli koncentrēts un ideāli nospēlēts kalašņikova ātruma hārdkors. oldskūlais. es te nesalīdzinu visu šo daiļradi ar kaut kādu 90-to gadu somu skābkoru, kurā bass ir aizstāts ar kardāna nerimstošo trrrrrrrrr. tas ir garlaicīgi. lielākā daļa grupu pēc tam mēģināja atdarināt to mūziku, sekojot kaut kādiem pašu izdomātiem priekšrakstiem un dogmām (kā tas ar dzīves jēgas interpretāciju notiek visās reliģijās)... un protams izgāzās kā samākslots pārspīlējums ar farsa elementiem.
tātad, es atkārtošos un teikšu - pārbaudiet ārā šito ierakstu. linku nekopēšu, kas gribēs, tas pats atradīs kaut kur blogspotā... un noskatieties 'the decline of western civilization', ignorējot visas tās "austrumkrasta/rietumkrasta" grupu nesaskaņas.
P.S. pie dziesmas 'crucify me' es izdemolēju mēģu telpu.
Point your finger, you point it in the dark
Cause I'm just putty, just putty in your hands
So push me down, you push me to the ground
Just give me pain, and watch me suffer, watch me gasp
BETTER LOOK OUT MAN
IT'S GONNA FALL ON YOU
CRUCIFY ME
CRUCIFY ME
CRUCIFY ME
Subscribe to:
Posts (Atom)
(c)Vertinski 2011
