Under Siege 2: Dark Territory (1995).

Iesaku noskatīties filmu ar Stīvenu Sigalu galvenajā lomā - Under Siege 2: Dark Territory.
Tā ir viena no deviņdesmito gadu bojeviku žanra izcilākajām pārstāvēm. Sižeta pamatā ir 60-to gadu militāro spriedzes filmu vadlīnijas B-movie stilā, kas nemaz netaisās izzust, tāpat kā valdības propoganda tajās.
Stāsts ir vienkāršs - izbijis militārists, kas tagad strādā par pavāru, nejauši nokļūst uz vilciena kopā ar labi sagatavotiem ļaundariem, kas grib visu uzspridzināt. Garlaicīgi pārejas notikumi mijas ar super-aktīviem cīņu un sprādzienu skatiem, kuros izmantota lieliska montāžas un kameras tehnika. Apšaudes, nažu cīņas un nožņaugšanas skati. Protams arī neiztrūkstošā sprandas laušana un liela augstuma kritieni uz akmeņiem. Tas viss protams, salīdzinot ar mūsdienām, varētu likties vāji, taču tur ir redzama attieksme. Gan uz farsa robežas balansējošs psihopātisko ļaundaru un detalizētas ultravardarbības atainojums (kad aktieri iejūtas lomā līdz neliela ārprāta līmenim), gan filmēšanas un specefektu brigādes attieksme, kad ar ierobežotām tehniskajām iespējām jāiegūst iespaidīgi efekti. *Tehniski ierobežojumi liek būt radošam.
Papildus vizuālajai dinamikai, darbojas arī labi izpildīta orķestra mūzika, kas īstajā vietā pasniegta, dara brīnumus action atmosfēras radīšanā. Varbūt tas ir pieradums pie veciem filmu mūzikas standartiem, bet mūsdienu popmūzikas soundtreki neko labu filmai nedod - tie sliktu filmu padara vēl sliktāku.
Vēl uzmanību pievērsa smalki izveidotais galvenā varoņa punchline frāžu krājums, kas tika pielietots katru reizi pēc kāda ļaundara nogalināšanas vai lieliska sprādziena.
Nobeigums, pēc fināla cīņas un grandiozajiem benzīna bumbu uzliesmojumiem, ir super-īss un filma beidzas kā ar nazi nogriezta. Pareizi - nav ko vilkt garumā.
Filmā ir redzams arī Pīters Grīns, kas pirms tam ir tēlojis ļaundarus Maskā un Lubenē.
Izklaidējošs vakars garantēts!